"No citiem Lietuvas humānistiskās fotogrāfijas pārstāvjiem, kuru darbu parasti neierobežo konkrētai sabiedrības grupai paredzētas tēmas, Požerski atšķir dzīves uzmanība, kas nereti paliek neredzama lielākajai sabiedrības daļai. Požerskis nefotografē "Lietuvas tautu" (tā sauc A. Sutkaus fotogrāfiju sēriju, kas turpinājusies vairāk nekā pusgadsimtu), bet iemūžina slimnīcu bērnus, vecus cilvēkus. ("Slimnīca", 1976-1982), aklie ("Starp gaismu un tamsos", 2014) vai provincē satiktais mazais Alfons ("Mažasis Alfonsas", 1992-2008) Fotogrāfs nevairās izcelt parastās dzīves citādību vai cilvēku eksistenci tikai pēc sabiedrības robežām. vērtības tajā Tā dzimst "Pēdējās mājas" konflikts un drāma - sociālā situācija un viņu pašu ķermenis vairs neļauj vecvecākiem dzīvot normālu dzīvi, bet viņi neatsakās no ikdienas priekiem un saglabā savu cilvēcisko cieņu. Šīs sērijas fotogrāfijas, šķiet, atklāj cilvēka eksistences būtību un iemūžina to dzīves posmu, kad "ķermenim ir jāgatavojas savam pēdējam ceļojumam".
Tomass Pabedinskas
